Jelgavas pilsētas slimnīca

Vēsture

5Jelgavas slimnīcai ir nepilnu 200 gadu vēsture. Laika gaitā Jelgavas slimnīca ir izaugusi, pārdzīvojusi citas stacionārās ārstēšanas iestādes, veiksmīgi pārcietusi valstiskās atjaunošanas grūtības. Garajos pastāvēšanas gados ir glābtas cilvēku dzīvības, darba spējas atguvuši neskaitāmi Jelgavas un tās apkārtnes iedzīvotāji. Jelgavas slimnīcā strādājuši ievērojami ārsti, piemēram, Ringolds Čakste (1898-1967), Teodors Lācis (1881-1962), māsas un slimo kopējas, par kurām vēl šodien stāsta leģendas.

Jelgavas pilsētas slimnīcas aizsākums ir 1824.gadā, kad Driksas upes tuvumā, bijušajā hercoga staļļu ēkā atklāja tā laika pirmo slimnīcu Jelgavā - Sabiedriskās aizgādības kolēģijas slimnīcu. No 1918. līdz 1921.gadam pilsētas slimnīcas direktors bija Pāvils Strautzels. 1919.gadā pilsētas slimnīcā bija 250 gultas un strādāja 7 ārsti. 1921.gadā ēkas bija kļuvušas nepiemērotas slimnīcas vajadzībām, un to pārvietoja uz Paula ielu 16 (vēlāk Pulkveža Kalpaka ielu 18 un Slimnīcas ielu 16), daļēji aizņemot tur esošās Diakonisu slimnīcas telpas.

6Diakonisu slimnīca tika dibināta 1865.gadā kā Diakonisu nama sastāvdaļa. Tajā strādāja diakonises - mūķenes, kuras tika apmācītas žēlsirdīgās māsas darbā, un kuras bez atlīdzības savu darbu veltīja slimniekiem. Te galvenokārt ārstēja acu slimniekus (1881.gadā dibināja acu klīniku ar 30 gultām, vadītājs bija oftalmoloģijas pamatlicējs Latvijā Kārlis Valdhauers), slimniekus ar lipīgām slimībām, kā arī kopa nabagos un nespējniekus. 1919.gadā Diakonisu slimnīcā bija 132 gultas un strādāja 4 ārsti. Diakonisu slimnīca ar nelielu darba apjomu pastāvēja līdz 1939.gadam, pēdējos gados tajā ārstējās galvenokārt vācieši. Iesākumā Jelgavas 1.pilsētas slimnīcā bija 10 gultas lipīgo slimību slimnieku ārstēšanai, 1926.gadā - 60 gultas ar atsevišķām nodaļām iekšķīgo, ķirurģisko un infekcijas slimību ārstēšanai. Direktors - galvenais ārsts no 1926. līdz 1934.gadam bija Arvīds Rogulis. 1930.gadā slimnīcā ārstējās jau 900 slimnieku, 1935.gadā - 1298 slimnieki, no 1935. līdz 1937.gadam galvenais ārsts bija ķirurgs Georgs Sproģis.

1935. gada 3.decembrī lika pamatakmeni slimnīcas jaunbūvei, nu jau bijušajam (2000.g.) Jelgavas pilsētas slimnīcas filiāles centrālajam korpusam. Stalto ēku cēla būvuzņēmējs Konstantīns Kociņš pēc arhitekta Ruba izstrādātā projekta. Slimnīca sāka darbu pakāpeniski no 1936.gada oktobra, bet 1937.gada 30.maijā jauno ēku pilnībā nodeva lietošanā kā vienu no modernākajām slimnīcām valstī. Slimnīcas jaunbūve pilsētai izmaksāja Ls 500.000, kuri iegūti no budžeta ietaupījumiem pēdējos gados, neapgrūtinot pilsētu ar aizņēmumiem un parādiem. Tajā laikā galvenais ārsts - direktors bija Augusts Dargevics, kurš strādāja slimnīcā par galveno ķirurgu jau no 30.gadiem.

31938.gadā slimnīcā ārstējās vairāk nekā 2.000 slimnieku ar 48.876 gultu dienām, galvenais ārsts - direktors no 1937. līdz 1944.gadam bija Dr. Augusts Dargevics ar īslaicīgu pārtraukumu 1940. -1941.gadā padomju varas laikā, kad tika iecelts Arvīds Rogulis. Dr. Augustu Dargevicu vecie jelgavnieki un medicīnas darbinieki atceras kā spožu ķirurgu, labu organizatoru, stingru, prasīgu direktoru, bet vienlaikus ļoti cilvēcīgu un dzīvesgudru cilvēku. 1943.gadā, kad vācu vara Sarkanā Krusta slimnīcā ierīkoja savu hospitāli, Dr. Dargevics pilsētas slimnīcā pieņēma darbā visus darbiniekus, kas to vēlējās.

1944.gadā. kad Jelgava nonāca starpfrontu joslā un lielā mērā tika nodedzināta, dega arī slimnīcai pretī esošās koka mājas. Iedzīvotāji bēga no pilsētas, slimnīcā bija palikuši slimnieki, no tiem ap 20 guloši, galvenokārt ķirurģiskie ar ekstenzijām pēc lūzumiem un ap 14 darbinieku - medicīnas māsas un slimo kopējas. Vispārējas panikas laikā no lauku mājām „Auči" slimnīcā ieradās ārsts Ringolds Čakste, kurš tajā laikā strādāja par Infekciju nodaļu vadītāju. Viņš nekavējoties evakuēja slimniekus uz pagalmā esošās veļas mājas 1.stāvu. Tā kā no apkārtējā ugunsgrēka slimnīcas siena pārkarsa un stikli sāka kust, māsas un sanitāri ar spaiņiem nesa ūdeni no pumpja slimnīcas pagalmā, un R.Čakste un ātrās palīdzības sanitārs Žanis Neimanis lēja ūdeni uz sienām, paši pārseguši galvu un plecus ar maisiem. Nepārtraukta cīņa ar uguns draudiem ilga vairāk nekā 12 stundas.

Pāris nedēļu slimnīca pārtika no produktiem, kurus darbinieki paši sameklēja izpostītajā Jelgavā. Pēc tam kara komandants deva rīkojumu slimnīcai evakuēties uz laukiem – Lielvircavas pagasta Reikuļu mājām. Šeit ārstēja evakuētos un vietējos slimniekus, darbinieki paši apsaimniekoja bez saimnieka palikušās Vidzemnieku mājas, tā sagādājot pārtiku. Evakuētā slimnīca kļuva par centru, kur pulcējās pilsētas medicīnas darbinieki. Reikuļu mājās operēja ārsti Irmgarde Čakste un Alfrēds Zīriņš un, neskatoties uz nepiemērotajiem apstākļiem, pēcoperācijas periods noritējis bez komplikācijām.

Jelgavā. Tā kā kādu laiku centrālajā korpusā bija kara hospitālis, slimnīca izvietojās pārējās ēkās, kā arī Viestura ielā 15 – pašreizējās tuberkulozes slimnīcas telpās; tur galvenokārt ārstējās tīfa slimnieki. Daudzi slimnīcas darbinieki pēckara gados dzīvoja slimnīcas teritorijā esošajās mājās.

1945.gadā Jelgava bija drupās. Katram slimnīcas darbiniekam ik gadu 50 stundas bija jānostrādā gruvešu novākšanas darbos. Tāpat bija jāstrādā arī slimnīcas palīgsaimniecībā Lielvircavas pagastā un jāgādā malka Būriņu mežā; šajos darbos piedalījās arī ārsti, un priekšgalā bija Ringolds Čakste.

2Neskatoties uz pēckara grūtībām, slimnīcā valdīja kārtība, tīrība un koleģialitāte. No 1944. līdz 1949.gadam galvenais ārsts bija Ringolds Čakste, izņemot 1947.gadu – Teodors Lācis. 1948.gadā apvienoja poliklīniku ar slimnīcu un ārsti strādāja pēc 3 posmu sistēmas: pieņēma poliklīnikā, veica mājas vizītes un strādāja slimnīcā. Pēc 1960.gada šo sistēmu likvidēja un ārsti strādāja pēc kārtas stacionārā trīs mēnešus. Tikai nodaļās strādāja vadītājs un viens ārsts.

Par galveno ārstu no 1950. līdz 1955.gadam strādāja Jevgeņijs Brjuhanovs, Vladimirs Hačaturovs un Proskovja Ļebedeva, no 1955. līdz 1970.gadam – Boriss Kleimanis, viņa vietniece bija Jeļena Žarova. 1949.gadā slimnīcā bija 300 gultas, kuru skaits ar gadiem pieauga.

11968.gadā slimnīcā bija 350 gultas, ārstējās 11.312 slimnieki, gultu dienas – 112.902. Slimnīca bija pārpildīta. Vietu trūkuma dēļ katru gadu bija ap 250 – 300 hospitalizācijas atteikumu. Tāpēc tika plānota jauna slimnīca – pretējā ielas pusē. Taču slimnīcu uzcēla Pārlielupē, Brīvības bulvārī 6. Līdz ar to slimnīca tika sadalīta divās daļās: jaunā jeb 1.slimnīca (centrālā), ar 310 gultām, galvenais ārsts Boriss Kleimanis līdz 1975.g. un vecā - 2. pilsētas slimnīca ar 310 gultām, galvenais ārsts ķirurgs Dāvids Gogadze, kurš pirms Jelgavas no 1959.gada bija Kalnciema galvenais ārsts. Kopējais gultu skaits abās slimnīcās – 620.

No 1975. līdz 1981.gadam par Jelgavas pilsētas un rajona galveno ārstu strādāja ķirurgs Dāvids Rižiks, bet no 1981. līdz 1983.gadam šos amata pienākumus veica ārsts Ēriks Freibergs.

1987.gadā 2.pilsētas slimnīcu apvienojot ar 1. jeb jauno pilsētas un rajona slimnīcu, tā kļuva par centrālās slimnīcas filiāli. Jelgavas pilsētas slimnīcas galvenais ārsts no 1983.gada līdz 1999.gadam bija ķirurgs Uldis Čāčus, bet viņa vietniece kardioloģe Maija Lucava ieņēma Jelgavas pilsētas slimnīcas filiāles galvenā ārsta amatu no 1987. līdz 1999.gadam.

No 1999. gada Jelgavas pilsētas slimnīcas galvenais ārsts ir sertificēts veselības aprūpes ārsts traumatologs Andris Ķipurs, kura vadībā tagad ir notikušas jau daudzas perspektīvas reorganizācijas slimnīcas darbā, tai skaitā no 2000.gada maija mūsu slimnīca, ja neskaita patoloģijas nodaļu, atrodas tikai „jaunās” slimnīcas telpās Brīvības bulvārī 6.

 

Sazināšanās

SIA "Jelgavas pilsētas slimnīca"
Brīvības bulvāris 6, Jelgava, LV-3002

E-pasts: jelgslim@apollo.lv
Fakss: 63030100

Reģistratūra (Speciālisti)

karte2

Informācija donoriem

Dzemdību nodaļa

dzemd1

Personām ar īpašām vajadzībām

personām ar īpašām vajadzībām

Vides pieejamība ir pilnībā nodrošināta